Nākotnē tiks atvērtas arī citas sadaļas, kas nozīmīgas augstvērtīgas sabiedrības veidošanai.

Otrā republika ieviesa savu naudu, atņēma muižniekiem zemi (bet zemniekiem to nedeva), uzsāka Ļeņina ieteikto monumentālās propagandas plānu. Vēlākais Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu kompleksa autors Kārlis Zāle ļeņiniskā plāna ietvaros izgatavoja Itālijas brīvības cīnītāja Garibaldi krūšutēlu. Savu ieguldījumu plānā deva arī J. Tilbergs, T. Zaļkalns u.c.

1919. gada 22. maijā fon der Golcs (kuru plašāka sabiedrība pazīst no filmas „Rīgas sargi”) ieņēma Rīgu. Novembrī, kad viņš atgriezās kopā ar Bermontu, to atkārtot neizdevās.

„Rīgas sargi” gan rada jautājumus. Vai tiešām filmās par Latvijas vēsturi krietna puse notikumu ir jāizdomā? Pat tad, kad īstā vēsture ir interesantāka par fantāzijām? Tiesa, salīdzinot ar Lato Lapsas un līdzautoru grāmatu „Mūsu vēsture”, filma „Rīgas sargi” var pretendēt uz dokumentālā kino statusu.

Pēc Lāčplēša dienas Pirmā republika, kas 1920. g. 11. augustā noslēdza miera līgumu ar Krieviju, attīstījās līdz „baigajai vasarai”. 1940. gada 21. jūlijā no viena saraksta ievēlētā Saeima nodibina jau trešo republiku un pasludina padomju varas atjaunošanu. Interesanti, ka šajā republikā vairāk ap 300 000 komjaunatnes biedru paspēja vadīt tādu tagad slavenu dzimtu pārstāvji kā A. Gorbunovs, A. Rubiks un G. Loskutovs.

1990. gada 4. maijā pirmoreiz kādu no republikām proklamē plašās, demokrātiskās vēlēšanās izraudzīti deputāti. Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu top jauna, Ceturtā republika. Tā izveido Trešās un Pirmās republikas likumu kokteili, ko vēlāk piemēro Eiropas Savienības prasībām.

Latvijas politikā ir devīgi maksāti mesli visiem šiem datumiem. Sviedri un asinis deviņus gadu desmitus bagātīgi plūda gan uz labējo, gan kreiso, gan uz Rietumu, gan Austrumu ūdensdzirnavām. Tiem, kas nemācās no vēstures, lemts to atkārtot. Latvijas sabiedrībai būtu beidzot jāmācās apvienoties kopējiem mērķiem, saprast un aizstāvēt savas valsts (nevis svešu lielvaru) intereses.

Ceturtās republikas stāvoklis tomēr liek domāt, ka drīz varam piedzīvot arī Piekto republiku, ceļš uz kuras dibināšanas datumu kā parasti ar lielākām vai mazākām asinīm tiks ierakstīts nu jau 21. gadsimta Latvijas vēsturē.

Normunds Grostiņš, vēsturnieks

Viņš norāda, ka zāles, kas samazina holesterīnu, simvastatīna 40 miligramu 30 tablešu cena Latvijā ir 9,40 lati, savukārt Anglijā - 1,37 lati, Zviedrijā - 1,68 lati, Dānijā - 2,52 lati, bet Somijā - 4,63 lati.

Turklāt Latvijā no holesterīnu samazinošiem medikamentiem visvairāk izraksta dārgāko - atorvastatīnu, kas maksā 9,69 latus, nevis ģenērisko atorvastatinu par 7,9 latiem, uzsvēris Gruntmanis.

Lētāki Anglijā ir arī ģenēriskie medikamenti, kas samazina asinsspiedienu un ārstē osteoporozi. Piemēram, alendronāts Latvijā maksā 21 latu, bet Lielbritānijā ģenēriskais - 4,12 latus.

Šogad alendronāts Latvijā izrakstīts par vienu miljonu latu, taču, ja Latvijā būtu ģenēriskais alendronāts, ietaupījums būtu 500 000 lati.

Gruntmanis norāda, ka jau šobrīd Latvijas likumi šādu aizvietošanu atļauj, taču tas netiek darīts.

“Nav neviena salīdzinoša pētījuma, kas pierādītu, ka viens medikaments būtu labāks par otru, tāpēc šāda izšķērdība neļauj medikamentus saņemt visiem pacientiem, kuriem tie ir nepieciešami, par adekvātu cenu,” ziņo Gruntmanis.

“Izlasot Ministru kabineta (MK) noteikumus, kas regulē, kā tiek noteikta medikamentu cena, šķiet, ka visam jābūt kārtībā - dokumentā ietvertie punkti ir loģiski un pārdomāti, taču ir daudz nekonkrētību. Tas nenosaka, ka Zāļu cenu aģentūrai, lai zāles iekļautu kompensējamo medikamentu sarakstā, būtu neatkarīgi no zāļu kompānijām jāpārbauda medikamenta cena lētākajās ES valstīs. Pēc sarakstes ar aģentūru saprotu, ka tas notiek, bet cik bieži un ar kurām valstīm cenas tiek salīdzinātas, man neizdevās uzzināt,” norādījis Gruntmanis.

MK nosaka “ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, lietojis zāļu vispārīgo nosaukumu, farmaceita pienākums ir izsniegt lētākās no kompensējamām zālēm” un “ja ārsts, izrakstot kompensējamās zāles, receptē nav norādījis, ka izrakstītās zāles nedrīkst aizvietot, farmaceitam jāpiedāvā lētākās atbilstošās kompensējamās zāles”.

Gruntmanis norāda, ka abi šie punkti ir loģiski, taču Latvijā nav uzskaites, kuri no izrakstītajiem medikamentiem ir ģenēriskie, un nav nosakāms, vai pacientam tiek piedāvāts lētākais. Nav arī skaidrs, cik bieži ārsti izraksta receptes pēc medikamentu firmas nosaukuma un kāpēc. Šāda uzskaite ir nepieciešama, lai saprastu, vai medikamenti izrakstīti neatkarīgi no farmācijas kompāniju ietekmes un saskaņā ar farmakoekonomiskām vadlīnijām, kā tas notiek Dānijā un Nīderlandē, un vai ir iespējami lētāki aizvietotāji. Tie ārsti, kuri neievēro rekomendācijas, būtu papildus jāizglīto, uzskata Gruntmanis.

Gruntmanis norādījis, ka Latvijā būtu jāizveido stingras farmakoekonomiskās vadlīnijas un speciālistiem, kas piedalās to izstrādāšanā, jāatklāj visas finansiālās saistības, kas tos saista ar farmaceitiskajām kompānijām, kā visās Eiropas Savienības valstīs.

Pārpublicēts no www.delfi.lv

Arī ministri nevar lepoties ar pārmērīgām algām. Piemēram, ministram A.Slakterim 2007.gadā tā bija nedaudz lielāka par 23 tūkstošiem gadā, bet bijušajam iekšlietu ministram, tagadējam Ministru prezidentam, I.Godmanim — ap 25 tūkstošiem, bet cilvēkam raķetei A.Šleseram — 23 764 lati. Savukārt bijušajam “valsts garantam” A.Kalvītim — par nenoliedzami smago un saspringto darbu valdības vadītāja amatā — 32 373 lati gadā.

Veicot nelielu pētījumu par atalgojumu ministriju ierēdņu augstākajos “ešelonos”, redzams, ka valstī gadiem ilgi trūkst vienota tiesiskā regulējuma atalgojuma noteikšanai ministriju valsts sekretāriem, viņu vietniekiem, departamentu direktoriem un t.s. padomniekiem.

Atalgojuma sistēma
Gan valdības noteikumi par t.s. vadības līgumiem, gan noteikumi par ierēdņu, darbinieku un amatpersonu darba samaksas (ne-)kārtību, pēdējos gados ir izveidojuši ministrijās necaurskatāmu atalgojumu fondu dalīšanu. Valsts kontroles revidenti ir secinājuši, ka pastāv nepamatoti lielas atšķirības, pat 4,95 reizes, starp dažādu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītāju mēnešalgām. Atsevišķās ministrijās prēmijas netiek maksātas, taču citās, piemēram, Satiksmes ministrijā, departamentu direktoriem tās tiek maksātas 14 reizes gadā.

Gandrīz visas minētās augstākā līmeņa amatpersonas blakus savam tiešajam pamatdarbam ministrijā ir saņēmušas papildu atalgojumu kā kapitāla daļu turētāju pārstāvji privātās un valsts kapitālsabiedrībās vai arī kā padomes vai valdes locekļi.

Finanšu ministrija savai valsts sekretārei I.Krūmanei maksājusi 76 938 latus, bet par pienākumu pildīšanu Valsts akciju sabiedrībās (VAS) viņa papildus saņēmusi 8250 latu. Valsts sekretārei ministriju palīdzējuši vadīt pieci vietnieki. Viņiem maksātā alga kopā ar papildu atlīdzībām ir aptuveni 60 000 latu robežās. Pat ministrijas departamentu direktoriem atalgojums krietni vien pārsniedz Ministru prezidenta algas līmeni, tas svārstās 40 000 latu robežās.

Līdzīga situācija ir arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā. Valsts sekretāres L.Straujumas atalgojums kopā ar “kapitāla daļu turēšanu” ir 86 341 lats gadā. Viņas vietniekam A.Stuckam bez jebkādas “turēšanas” ir noteikta divreiz lielāka alga nekā ministram, proti — 63 364 lati. Apbrīnojamas ir arī šīs ministrijas valsts sekretāres vietnieces B.Bānes spējas — bez darba ministrijā (alga 60 815 latu) viņa kā kapitāla daļu turētāja pārstāve piepelnījusies vēl desmit vietās. B.Bāni tomēr ir pārspējis Satiksmes ministrijas bijušais valsts sekretārs J.Maršāns. Viņš bez ministrijā saņemtā atalgojuma 57 750 latiem vēl 11 vietās kā “turētājs” un divās vietās kā valdes loceklis saņēmis tuvu 90 000 latu.

Izveicīgie padomnieki
Valsts pārvaldes aparātā īpaša kategorija ir padomnieki. Par padomniekiem lielākoties iecelti attiecīgo partiju vadībai pietuvināti jauni cilvēki, kas vai visos jautājumos gatavi paust vajadzīgo viedokli. Viņi par padomu sniegšanu ne tikai saņem lielāku algu par ministru, bet papildus strādā (?) vēl vairākās uzņēmumu padomēs un valdēs. Piemēram, A.Kalvīša padomnieks J.Dzanuškāns 2007.gadā no Valsts kancelejas saņēmis 37 764 latu algu, no SIA Lattelecom kā padomes loceklis — 11 160 latu, bet no va/s Privatizācijas aģentūra kā — 5940 latu. Kaut arī pēc A.Kalvīša demisijas A.Dzanuškāns saņēma kompensāciju saistībā ar amata zaudēšanu triju mēnešalgu apjomā, viņš pēc dažām dienām jau kļuva par aizsardzības ministra I.Veldres biroja vadītāju. Premjeram būtu jāorientējas šajā situācijā, jo viņa bijušais padomnieks Iekšlietu ministrijā un pašreizējais biroja vadītājs J.Radzevičs bez padomu sniegšanas ministram bija iemanījies strādāt vēl piecās va/s, tostarp Latvijas pastā, gadā saņemot 48 469 latus. Nav dzirdēts, ka par neveiksmīgo darbošanos pasta padomnieki tiktu saukti pie atbildības. Padomnieku vidū īpaši izceļas Tautas partijas ministra A.Slaktera uzticīgā padomniece I.Gulbe, kura viņam padomus sniedz neatkarīgi no tā, kurā ministrijā viņš ministrē — Zemkopības, Aizsardzības vai Finanšu. Viņa kā Agrārās ekonomikas institūta nodaļas vadītāja gadā nopelnījusi krietni vairāk kā ministrs — 38 401 latu, kā zemkopības ministra padomniece — 7841 latu, kā aizsardzības ministra padomniece — 33 855 latus. Turklāt viņa paspējusi būt arī Latvijas valsts meži padomes locekle, par to saņemot 10 080 latu un va/s Lauku attīstības fonds padomes locekle ar atalgojumu 2 700 latu apjomā. Izteiktās aizdomas par slēptu politisko partiju finansēšanu no valsts naudas šķiet aizvien pamatotākas. Par to, ka valsts un pašvaldību uzņēmumu padomes un valdes ir labas “siles” partiju biedriem un atbalstītājiem, sabiedrībā runā jau sen, taču nekas īpaši nav mainījies. Ir zināmi gan TB/LNNK “baķkas” un ZZS “portfeļu nēsātāji”, gan arī Tautas partijas “darītāji” un Pirmās partijas “mācītāji”, kas bez konkursa — neatkarīgi no izglītības, darba pieredzes un svešvalodu zināšanām — gadiem ilgi šajās padomēs un valdēs ir saņēmuši neadekvāti augstu atalgojumu, neuzņemoties atbildību par notiekošo uzņēmumā. Savulaik no šiem labumiem nav atteikušies ne sociķi, ne arī jaunlaicēni. Tā Latvenergo un Starptautiskās lidostas Rīga (turpmāk — lidosta) padomē esošo politiķu pabalstu veido 10 800 latu, bet Latvijas valsts meži — ar 10 080 latu gadā. Jāatzīmē, ka vai visu aptaujāto uzņēmumu “politiskie uzraugi” par saviem pienākumiem faktiski spējuši pateikt vien to, ka reizi mēnesī tiem jāierodas uz sēdi. Nenoliedzami, daudzkārt sarežģītāks un atbildīgāks darbs ir uzņēmējsabiedrību valdes locekļiem. Taču vai par vienas šādas valstij piederošas uzņēmējsabiedrības vadīšanu atalgojums ir jānoteic trīs reizes lielāks nekā par visas valsts vadīšanu? Piemēram, Latvijas valsts mežu valdes priekšsēdētāja R.Strīpnieka darba alga ir 104 863 lati gadā. Taču aizmirsts tiek tas, ka pārējiem sešiem valdes locekļiem — partijām pietuvinātām personām — tā svārstās 80 000—90 000 latu robežās un kopā ar padomes locekļu atalgojumu krietni pārsniedz miljonu. Liekuļoti skan runas par taupības režīmu no TB/LNNK domes puses, ja viņu valdes loceklis J.Straume bez ienesīgā amata Rīgas brīvostas pārvaldē ar atalgojumu 62 522 latu gadā kā padomes loceklis rosās vēl lidostā (Ls 8 052), Latvijas pastā (Ls 10 062) un Latvijas autoceļu uzturētājā (Ls 7323). Ar līdzīgām privilēģijām apveltīti arī valdes locekļi J.Birks, A.Požarnovs un V.Balodis.

A.Šlesera bijušais padomnieks K.Peters kā lidostas padomes priekšsēdētājs pagājušajā gadā saņēmis 74 425 latus, taču kopā ar vēl piecām padomēm viņa ienākumi sasnieguši gandrīz 100 000 latu. Uzņēmējs D.Liepiņš, kas ar satiksmes ministra gādību darbojas septiņās va/s padomēs un valdēs, no valsts saņēmis 111 556 latus.

Tautas partijas vecbiedrs Rīgas domnieks E.Krastiņš bez sava pamatdarba paspējis dot padomus finanšu ministram, strādāt Rīgas brīvostas pārvaldes valdē un vēl četrās vietās, saņemot 110 022 latus. Tautas partijas ģenerālsekretāram A.Tiesnesim, arī finanšu ministra padomniekam, Ventspils brīvostas pārvaldes un Latvijas valsts mežu valžu loceklim, ienākumi, neskaitot ienākumus no zemnieku saimniecības, bijuši līdzīgi — 109 446 lati.

ZZS politiķi, pretojoties skolotāju, ārstu un policistu algu iesaldēšanai, izliekas neredzam, ka ilggadējais zemnieku frakcijas konsultants K.Boldiševics papildus deputātu konsultēšanai saņēmis atalgojumu vēl Jelgavas domē, va/s Lauku attīstības fonds un Latvijas valsts meži, un ticis pie 110 445 latiem. Tāpat arī Latvijas zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs V.Silenieks. Pašreizējais vides ministra padomnieks pagājušajā gadā bijis gan Saeimas priekšsēdētāja I.Emša palīgs, gan Rīgas brīvostas un Mērsraga ostas pārvalžu valdes loceklis, ieņēmis amatus vēl citās vietās, kopā saņemot aptuveni 84 000 latus.

Premjers sola “iesaldēt” algas arī valsts un pašvaldību uzņēmējsabiedrību padomēs un valdēs esošajiem. Pilsoniskā savienība uzskata, ka valsts naudas taupīšanas nolūkos ir jāsamazina padomju un valžu locekļu skaits, kā arī viņu algas. Valsts un pašvaldību uzņēmumi nav jāuzrauga ministru vai valsts sekretāru ieteiktām personām, uz šīm vietām ir izsludināmi konkursi. Turklāt jānoteic, ka viena un tā pati persona padomes vai valdes locekļa amatu var ieņemt ne vairāk kā divās vietās.

Ilma Čepāne, Pilsoniskās savienības deputāte, LU universitātes profesore
Pārpublicēts no www.diena.lv

Saistītā publikācijas:
Profesors Andris Buiķis: “Nāk fundamentālu atklājumu laiks” un “Zinātniskā fantastika vai fantastiskā zinātne?”

Dzīvnieki taukus, tajā skaitā neaizstājamās taukskābes, un olbaltumvielas, tajā skaitā neaizstājamās aminoskābes, kā arī visas minerālvielas un lielāko daļu vitamīnu uzņem, ēdot augus (izņemot dzīvniekus-gaļēdājus, kuri šīs vielas uzņem ar citu dzīvnieku starpniecību). Tātad arī cilvēki, kas ēd gaļu un citus dzīvnieku izcelsmes produktus, lielāko daļu barības vielu ir saņēmuši no augiem - tieši un ar dzīvnieku starpniecību. Veģetārieši dzīvniekus kā starpniekus izmanto mazāk, vegāni neizmanto nemaz, tādējādi mazinot liekas ciešanas, ietaupot resursus un izvairoties no tām kaitīgajām ķīmiskajām vielām, kas lielā koncentrācijā uzkrājušās dzīvnieku izcelsmes produktos.

Lai uzturs būtu veselīgs un sabalansēts, gaļa nav nepieciešama, un daudzi uztura speciālisti uzskata, ka tā pat nav vēlama; izņēmums ir atsevišķu slimnieku ēdienkarte - tikai tad, ja smagas saslimšanas rezultātā organisms ir zaudējis spēju pildīt noteiktas funkcijas, gaļa var kļūt par obligātu ēdienkartes sastāvdaļu.

Gaļas vērtība parasti tiek pamatota ar to, ka tā satur pilnvērtīgu olbaltumu jeb visas neaizstājamās aminoskābes. Taču visas neaizstājamās aminoskābes atrodas arī augos, un cilvēks pilnvērtīgu olbaltumu bez problēmām var uzņemt ar augiem (tieši tāpat kā to dara lielākā daļa dzīvnieku, tajā skaitā ziloņi un govis - dzīvnieki, kuru organisma prasības pēc olbaltumvielām ir daudz lielākas nekā cilvēkam).

Atšķirība starp dzīvnieku valsts produktiem un augu valsts produktiem ir tāda, ka augos viena vai vairākas neaizstājamās aminoskābes parasti ir nelielā daudzumā. Tādēļ, lai visas svarīgās aminoskābes uzņemtu pietiekamā daudzumā, ēdot tikai vienu augu valsts produktu, vairumā gadījumu ir jāapēd lielāka porcija nekā tad, ja ēd gaļu. Dažādas augu valsts produktu kombinācijas ir drošāks un garšīgāks veids, kā uzņemt optimālu daudzumu olbaltumu, tajā skaitā visas neaizstājamās aminoskābes. Bez tam augu valsts produktus nav nepieciešams speciāli kombinēt nolūkā iegūt pilnvērtīgu olbaltumu, jo organisms veido aminoskābju rezervi, kuru katrā ēdienreizē papildina ar tām aminoskābēm, kuras tiek uzņemtas pietiekamā daudzumā, un no rezerves paņem tās aminoskābes, kuru attiecīgajā ēdienreizē trūkst.

Šajā lapā var salīdzināt olbaltumvielu un neaizstājamo aminoskābju daudzumu dažādos produktos.

Izplatīts ir mīts, ka gaļa cilvēkam dod spēku un enerģiju. Galvenais enerģijas avots ir ogļhidrāti, taču gaļā to tikpat kā nav. Gaļā ir daudz olbaltumu un tauku, - olbaltumi galvenokārt kalpo kā šūnu būvmateriāls, savukārt tauku galvenā funkcija ir nodrošināt mehānisko un siltuma izolāciju. Turklāt pati olbaltumvielu pārstrāde prasa daudz enerģijas. Dzīvnieku izcelsmes olbaltumu pārstrāde un to radīto skābju neitralizēšana dažkārt - piemēram, ja ēd stipri apstrādātu un apceptu gaļu - var paņemt vairāk enerģijas nekā tie dod.

Gaļa ir nozīmīgs B grupas vitamīnu, kā arī vairāku minerālvielu avots, taču arī šīs vielas bez problēmām var uzņemt, ēdot augu valsts produktus. Plašāka informācija par uzturvielām pieejama nākamajos punktos.

Uztura speciālisti mēdz uzsvērt zivju vērtību, galvenokārt tādēļ, ka tās ir bagātas ar omega-3 taukskābēm. Zivis un citi dzīvnieki nespēj sintezēt svarīgās taukskābes, viņi tās uzņem ar augu valsts produktiem, un tas pats ir ieteicams cilvēkiem: lieliski omega-3 taukskābju avoti ir linsēklas un kaņepju sēklas, nerafinēta linsēklu, sezama un rapšu eļļa, kā arī valrieksti. 1-2 tējkarotes linsēklu eļļas vai 2 ēdamkarotes smalcinātu linsēklu nodrošina ar optimālu omega-3 taukskābju diennakts devu.

Pārpublicēts no www.vegetarisms.lv

Inficēšanās ar šā tipa vīrusu. Inficēšanās ar pasaulsuzskata vīrusu notiek šādi. Vīrusi padara vāju apziņu, un tā vairs netiek galā ar dziļi apslēptajiem arhetipiem, mītu un ticību fragmentiem. Vīrusi transformē pamatnostādnes, izjauc ticības un šaubu līdzsvaru un atņem spēju analizēt un sintezēt. No šā haosa cilvēks visbiežāk izvēlas to, kas saistīts ar vienkāršāko izdzīvošanas programmu īstenošanu, proti, ar maņu un instinktu apmierināšanu. Tad uz šīs nostādnes pamata tiek izveidota vai tiek piedāvāts pašam upurim izveidot jaunu ticību vai loģisku sistēmu, visai harmonisku un pārliecinošu. Sākumā tas izpaužas kā entuziasms, uzcītība, fanātisms. Turpinot dzīvot pēc šīs sistēmas, kuras pamatā ir nevis realitātes uztvere, bet gan informatīvā vīrusa radīta ilūzija, cilvēks pamazām degradējas. Tā, piemēram, dažas reliģiskās sistēmas propagandē tēzi par iedzimtu grēcīgumu, cilvēka “nepilnīgumu”. Cilvēks, kas pieņēmis šo tēzi, ļaujas grūtsirdībai, bailēm, sāk sevi noliegt. Un tad viņam tiek pateikta priekšā izeja: lai savu grēcīgumu kaut cik pārvarētu, izdari to un to. Parasti tiek piedāvāta loģiski neapgāžama rīcības secība. Prāts tajā neatrod nekādus trūkumus un sāk ieteikto izpildīt, neņemot vērā, ka tēze, kas likta visa uzvedības modeļa pamatā, pati par sevi ir aplama.

Cits pasaulsuzskata vīrusu darbības virziens saistīts ar izstrādnēm, kas vērstas it kā uz paātrinātu apmācību. R. Fišera “25. kadra efekts” ir spilgts piemērs tam, kā notiek masveidīga inficēšana ar apziņas vīrusiem, kurus izplata paši cilvēki. XX gadsimta sešdesmitajos gados Amerikā tika veikti eksperimenti, lai izstrādātu neparastu paņēmienu reklāmas iekļaušanai kinofilmā. Lai panāktu nepārtraukta attēla efektu, sekundē jānomainās 20 filmas kadriem. Kino pieņemtais biežums ir 24 kadri sekundē. Eksperimenta veicēji pēc katriem 24 kadriem ielīmēja kinolentē noteiktu nekustīgu attēlu. Cilvēks neapzinās, ka redz šo ielīmēto kadru, taču informācija nokļūst zemapziņā, tiek tur apstrādāta un ietekmē cilvēka rīcību. Šis paņēmiens ir varens suģestijas līdzeklis, kuru apziņas vīrusi ļoti bieži izmanto.

Ir arī cita pasaulsuzskata vīrusu darbības shēma: aplamais pasaulsuzskats tiek ieviests apziņā. Protams, lai to izdarītu, ir nepieciešama labvēlīga vide. Cilvēka pasaulsuzskatam jau sākotnēji jābūt noskaņotam uz destruktīvo nostādņu uztveršanu. Šāda pasaulsuzskata deformācija tiek īstenota, izmantojot NLP (neirolingvistiskā programmēšana). Tā saucamais darbs klienta modelī ir ideāla vide pasaulsuzskata vīrusu izplatīšanai. Inficētais pielāgojas izraudzītajam upurim, klientam, runā viņa vārdiem, domā viņa domas, izmanto viņa metaforas tādējādi izraisot neapzinātu uzticēšanos. Jebkura manipulācija ar cilvēka psihi, ja tā vērsta uz kaut kādu nenozīmīgu mērķu sasniegšanu, provocē psihes vīrusu izplatīšanos. Jau ir radīta vesela teorija par to, kā manipulēt ar citu cilvēku apziņu, un šī teorija orientēta uz ātrāku kādas preces vai idejas (visplašākajā nozīmē) pārdošanu, turklāt šī teorija rod atbalsi nenobriedušajos prātos, tā vienīgi sekmē cilvēces tālāku inficēšanos.

Cīņas līdzekļi un profilakse. Ieteicams lasīt cildenas grāmatas un svētos rakstus, turklāt pie dažādām kultūrām un reliģijām piederošus: Bībeli, budisma sūtras, Bhagavadgītu, daoisma traktātus, sūfiju dzeju. To var darīt katru dienu, vislabāk lasīt balsī. Šo avotu cēluma pilnā poētika un ritms padara cildenāku cilvēka prātu, šķīsta viņa sirdi un vairo gudrību. Taču necentieties radīt savu reliģiju, paņemot no katras jau pastāvošās to, kas pašam labāk patīk.

Centieties kontaktēties ar tīriem, godīgiem un gaišiem cilvēkiem, kuriem piemīt skaidrs prāts, atvērta sirds un dziļa gudrība. Izvirziet sev cildenus mērķus un ideālus. Baudiet dabas skaistumu un dāsnumu. Augstu vērtējiet dzīvi visās tās izpausmēs. Vairojiet savā sirdī mīlestību, labestību, iecietību un prieku. Lai viss, ko darāt, kļūst par meditēšanu. Apzinieties visa esošā vienotību. Un vienmēr centieties izzināt, iepazīt sevi.

Fragments no Sana Laita grāmatas „Apziņas vīrusi”

Jau pati vārda „lokomotīve” piesaukšana norāda uz galveno vēlēšanu likuma nepilnību. Daži partiju populārākie deputāta kandidāti ievelk Saeimā gūzmu mazpazīstamu cilvēku, kuru galvenais uzdevums ir īstajā brīdī nospiest īsto balsošanas podziņu. Tādejādi pārvēršot Saeimu vienkārši par samērā dārgi izmaksājošu „balsošanas mašīnu”. Šīs nepilnības izraisa neapmierinātību ar valsts galvenā likumdevēja sastāvu, kas novedis līdz prasībām ļaut tautai atlaist Saeimu. Tas, ka šāda prasība izvirzīta par spīti tam, ka līdzīga prakse nav atrodama nevienā citā ES dalībvalstī, tikai liecina par nopietniem vēlēšanu likuma defektiem. Taču nesteigsimies ar secinājumiem.

Satversmes 6. pants nosaka, ka “Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.” Satversmes nākamais pants paredz, ka „Sadalot Latviju atsevišķos vēlēšanu apgabalos, Saeimas deputātu skaits, kurš ievēlams katrā vēlēšanu apgabalā, noteicams proporcionāli katra apgabala vēlētāju skaitam.” Interesanti, ka Satversmē netiek noteikts nedz apgabalu skaits, nedz to robežas. Tāpat netiek norādīts, ka ikviens deputāta kandidāts drīkst balotēties tikai vienā noteiktā apgabalā. Tas nozīmē, ka teorētiski iespējams tāds kāzuss, ka visa Latvija tiek sadalīta 100 vēlēšanu apgabalos un katrā no tiem kādas partijas sarakstā ar pirmo numuru ierakstīts kāds tajā brīdī ļoti populārs politiskais darbonis. Vēlēšanu praktiskais rezultāts, visticamāk, būtu visai tālu no 6. pantā deklarētās proporcionalitātes. Pat šādas iespējas teorētisks pieļāvums norāda, ka vismaz šajā punktā „Satversmes tēvi” pieļāvuši misēkli.

Tiesa, praksē Latvija sadalīta tikai piecos vēlēšanu apgabalos, taču iespējas kandidātiem balotēties vairākos apgabalos tiek bez mazākās kautrības izmantotas. Tas nozīmē, ka deputāts, kurš vienlaikus atrodas vairāku apgabalu sarakstā, praksē iegūst mandātu tikai no tā apgabala, kurā saņēmis vislielāko balsu skaitu. Pārējos apgabalos viņa vietā nāk nākamais sarakstā. Šāds lokomotīvju un velkošo vagoniņu princips lielā mērā diskreditē godīgu vēlēšanu principu. Katrā ziņā nekur pasaulē nav tāda prakse, ka viens un tas pats deputāts var vienlaikus balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos.

Paskatīsimies, kuri no Saeimā ietikušo partiju līderiem, lasi: lokomotīvēm vienlaicīgi izvirzījuši savas kandidatūras visos piecos vēlēšanu apgabalos. Tautas partija – Aigars Kalvītis (visos apgabalos, izņemot Latgali, ar 1. numuru), Raimonds Pauls, Artis Pabriks, Gundars Bērziņš, Helēna Demakova, Atis Slakteris; Jaunais laiks – Sandra Kalniete, Einārs Repše; Saskaņas centram tādu nav, taču četros apgabalos balotējies tāds politikas „spīdeklis” kā Artūrs Rubiks, kuru diez vai kāds vispār pazīst, ja neskaita skanīgo uzvārdu. ZZS – Indulis Emsis, Augusts Brigmanis, Ingrīda Ūdre, Baiba Rivža un Mārtiņš Roze. LPP – Ainārs Šlesers, Andris Bērziņš, Ivars Godmanis, Ainārs Baštiks, Dzintars Jaundžeikars, Kārina Pētersone, Krišjānis Peters. Tēvzemei un Brīvībai – tādu nav. PCTVL – Jakovs Pliners, Vladimirs Buzajevs, Nikolajs Kabanovs, Juris Sokolovskis.

Nav svarīgi kā vēlēšanās veicies šīm „lokomotīvēm” vai, ka pateicoties viņiem deputātos tikuši „gadījuma” cilvēki. Svarīgi, ka šo „gadījuma” cilvēku vietā deputātos nav tikuši piemērotāki kandidāti. Un vēl svarīgāk, ka šo nepilnību dēļ daudzi cienījami cilvēki vispār neiesaistās politikā un nepretendē uz vietu parlamentā.

Sistēmu var uzlabot

Vēlēšanu sistēmu var mainīt gan esošās Satversmes redakcijas ietvaros, gan arī mainot Satversmi. Vēlēšanu reformas biedrības VĒL valdes priekšsēdētājs Valdis Liepiņš uzskata, ka jāpaliek esošās Satversmes robežās, jo „mums jau tāpat pietiek juku, tāpēc labāk iet evolucionāru, nevis revolucionāru ceļu”. Viņš domā, ka jau nākamās 10. Saeimas vēlēšanas 2010. gadā varētu sarīkot kaut pēc nedaudz uzlabotiem principiem.

2007. gada decembrī notika plašs juristu forums, kurā tika apspriestas iespējas mainīt vēlēšanu sistēmu. Pieņemtajā dokumentā tika ierosinātas četras izmaiņas. Pirmkārt, noteikt, ka kandidāts nevar balotēties vairāk kā vienā vēlēšanu apgabalā. Otrkārt, vēlēšanu apgabalus sadalīt mazākos, kuros ievēlētu septiņus līdz deviņus deputātus. Tādejādi panākot, ka deputāts ir kaut mazliet tuvāk tai tautas daļai, kas viņu ievēlējusi. Treškārt, rīkot pirms un pēc vēlēšanām regulāras, no partijām neatkarīgas sanāksmes, kurās vēlētāji varētu iztaujāt savus apgabalu deputātus par viņu aktivitāti un balsojumiem Saeimā. Ceturtkārt, ieviest izmaiņas Saeimas mājas lapā, lai vēlētāji varētu ātri un viegli noskaidrot, kā katrs Saeimas deputāts ir konkrētā jautājumā balsojis.

Liepiņš stāsta, ka forumā pieņemtais dokuments izsūtīts visām Saeimā pārstāvētajām partijām, taču „rezultāts bijis nulle”. Nav saņemta pat pieklājības atbilde. Tāpat ierosinājumi iesniegti Valsts kancelejā, taču no premjera biroja atnākusi atbilde, ka šis jautājums nav dienas kārtībā. Beidzot izdevies atrast kopēju valodu ar partiju Jaunais laiks, kas šos ierosinājumus iesniedza Saeimā un tagad tos izskata Saeimas Juridiskā komisija.

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Vineta Muižniece gan ļoti rezervēti izsakās par šo likumprojektu. Tas komisijā izskatīts vēl aprīli, un priekšlikumi no dažādiem komisijas locekļiem un nevalstiskajām organizācijām, kuras piedalījušās apspriešanā, bijuši ļoti pretrunīgi. Komisija nolēmusi, ka nepieciešams ilgāks laiks, lai visus priekšlikumus izvērtētu. Taču šajā starplaikā situācija radikāli izmainījusies, jo izvērtusies diskusija par nepieciešamību veikt izmaiņas Satversmē, paredzot tajā iekļaut tiesības tautai atlaist Saeimu. Šī jautājuma risināšanai nodibināta pie Juridiskās komisijas īpaša apakškomisija. Šādā situācijā nav nekāda pamata steigties ar jautājumiem, kuri faktiski ir viena neliela sastāvdaļa no pagaidām vēl pilnīgi neskaidrā pamatjautājuma par grozījumiem Satversmē.

Muižniece neuzskata, ka deputātu vienlaicīga balotēšanās vairākos vēlēšanu apgabalos būtu nosodāma. „Ja pieņemtu normu, kas aizliedz deputātiem balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos, tad tas būtu izdevīgi tā saucamajām vecajām partijām, kamēr jaunām partijām, kurās nav tik daudz atpazīstamu seju, būtu krietni grūtāk. Tas nebūtu demokrātiski attiecībā pret šiem jaunajiem spēkiem,” uzskata Muižniece.

Juridiskās komisijas priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Rasnačs ir skeptisks pret iesniegtajiem vēlēšanu sistēmas grozījumiem. Aizliegumu balotēties vairākos vēlēšanu apgabalos Rasnačs uztver kā negodprātīgu attieksmi pret vēlētājiem. „Es pats esmu balotējies vairākos apgabalos un regulāri turp dodos, tiekos ar vēlētājiem. Aizliegums balotēties vairākos apgabalos būtu vēlētāju tiesību ierobežošana. Es gan atbalstu ideju, ka vēlētājs var atsevišķā ailītē pierakstīt sev tīkamu kandidātu no cita saraksta. Tas dotu lielākas garantijas, ka tiek ievēlēti patiesi labākie, turklāt vēlētājam būtu vieglāk izdarīt izvēli. Tāda sistēma arī pastāvēja pirmās brīvvalsts laikā,” stāsta Rasnačs.

Starptautiskā prakse

Pasaules praksē var izšķirt četras galvenās vēlēšanu sistēmas. Proporcionālā, mažoritārā, plurālā un jauktā sistēma. Katrai no sistēmām ir savi piekritēji un noliedzēji. Savi plusi un mīnusi.

Liepiņš ir visai skeptisks par proporcionālo vēlēšanu sistēmu. Viņaprāt, proporcionālā vēlēšanu sistēma ir teorētiski demokrātiska, bet praksē ar lieliem trūkumiem un ar ne visai demokrātiskām sekām. Tā parasti noved pie koalīciju valdībām. Veidojas nestabilas valdības, kuras dažkārt spiestas rēķināties ar mazām, ekstrēmām partijām. Lai no tām izvairītos sistēmas demokrātisms ir jāsašaurina ar barjeras ieviešanu, kas atņem balsi kādai tautas daļai.

Kādā veidā partijas veido koalīcijas valdības? Ar cīņu par portfeļiem un to sadalīšanu atbilstoši savām interesēm. Ministru izvēli nosaka piederība partijai vairāk kā piemērotība amatam. Proporcionālā vēlēšanu sistēmā nevienam deputātam nav tieša saikne un atbildība pret vēlētājiem. Neviens nav balsojis par deputātu, bet tikai par viņa sarakstu, labākajā gadījumā ievelkot plusus un mīnusus, lai mainītu saraksta kārtību. Balsojot par sarakstu, iznāk balsot par kandidātiem, par kuriem maz, vai vispār, kas zināms un uzzināms.

Kādas tam ir sekas? Deputāts nejūt saikni vai atbildību pret vēlētāju. Tādēļ arī valdība nejūt saikni, respektu vai atbildību pret vēlētāju un vēlētājs pret deputātiem, partijām, valdību un politisko sistēmu kā tādu. Koalīcijas valdības veidojošās partijas par neveiksmēm un vēlētājiem doto solījumu laušanu var vainot koalīcijas partnerus. Nav nopietnas debates, valdībām trūkst konstruktīvas kritikas. Neveidojas skaidras opozīcijas, kas apzinās, ka varētu iekļūt valdībā un būt spiestas par saviem saukļiem atskaitīties.

Proporcionālajā vēlēšanu sistēmā iegūto mandātu skaits sadalās proporcionāli par katru partiju nodoto balsu skaitam. Starp lielākajām Eiropas valstīm, kurās darbojas proporcionāla vēlēšanu sistēma jāmin Itālija, kurā kopš pēckara laikiem nomainījušās vislielākais valdību skaits Eiropā. Jāatzīmē, ka Itālijā gan nav noteikta procentu barjera, tāpat kā pirmskara Latvijā. Ziemeļvalstīs pie kurām piederam arī mēs, pārsvarā ir tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma.

Mažoritārajā vēlēšanu sistēmā, valsts ir sadalīta daudzos vēlēšanu apgabalos un katrā no tiem var tikt izvirzīts viens kandidāts no katras partijas, kuri savā starpā tad cīnās. Lai iegūtu deputāta mandātu kandidātam jāiegūst 50% vēlētāju balsu. Ja pirmajā kārtā neviens no kandidātiem neiegūst vairākumu tiek rīkota otrā kārta, kurā piedalās tikai divi visvairāk balsu ieguvušie. Šāda sistēma darbojas Francijā. Faktiski tieši pēc tāda paša principa 1990. gadā tika ievēlēta LPSR Augstākā Padome, kura tā paša gada 4. maijā pieņēma neatkarības deklarāciju. Lai gan šī sistēma it kā garantē visciešāko deputāta saikni ar attiecīgā vēlēšanu apgabala iedzīvotājiem, tai ir viens būtisks trūkums. Proti, vairākuma partija var tikt ievēlēta ar mazākuma balsu skaitu.

Plurālā vēlēšanu sistēma ir tuva mažoritārajai tikai ar to atšķirību, ka jau pirmajā kārtā deputāta mandātu iegūst apgabalā visvairāk balsu ieguvušais kandidāts pat ja viņš nav ieguvis absolūto vairākumu. Šī sistēma darbojas Lielbritānijā un tās bijušajās kolonijās, izņemot Austrāliju un Jaunzēlandi. Tomēr jāatzīmē, ka šī sistēma kopējo ainu izkropļo vēl vairāk kā mažoritārā sistēma.

Šī vēlēšanu veida specifika ir tāda, ka parasti valstī nostabilizējas divpartiju sistēma.  Vairākuma partija sastāda valdību un mazākuma partija paliek opozīcijā. To var uzskatīt gan par plusu, gan mīnusu, jo mazāk populāras partijas nedabū nevienu kandidātu kaut ari pēc saņemto balsu skaita tām vajadzētu tikt reprezentētām.  Tāpēc dažas jaunu ideju partijas netiek pie vārda.

Lai šos trūkumus novērstu, dažas valstis, piemēram, Vācija, Jaunzēlande ir ievedušas tiešu vēlēšanu veida kombinējumu ar proporcionālo vēlēšanu veidu. Jaukto vēlēšanu sistēma ieviesa arī Lietuvā jau pēc neatkarības atjaunošanas. Tomēr jāatzīmē būtiska atšķirība starp vēlēšanu sistēmām Vācijā, Jaunzēlandē un Lietuvā un citās Austrumeiropas valstīs. Pēdējās vienmandāta apgabalos uzvarējušos vienkārši pieskaita tiem deputātiem, kuri ieguvuši mandātu proporcionālajās vēlēšanās. Notiek abu sistēmu mehāniska apvienošana. Vācijā, Jaunzēlandē proporcionālās vēlēšanās deputātu mandāti tiek aprēķināti, lai kopējais deputātu skaits atbilstu kopumā pa visu valsti balsojušo proporcijai. Līdz ar to teorētiski tieši šo sistēmu varētu uzskatīt par optimālāko. Latvija daudz ko ir kopējusi tieši no Vācijas. Kaut vai Latvijas Bankas nolikumu. Varbūt kādreiz nākotnē būtu jāpadomā arī par vēlēšanu sistēmas maiņu pēc šī parauga.

Bens Latkovskis,
Žurnāls „Nedēļa”

INFORMĀCIJA PAR E-VIELĀM (Word dokuments 2 lpp.)
Izgriez un pielīmē pie ledusskapja!